Pirmoreiz par tādu meža terapiju ieminējās mana mamma. Pirms
pāris gadiem viņa salauza kāju un, pēkšņi visa viņas ierastā pilsētas
dzīve (kāpšana uz piekto stāvu, iepirkšanās, braukšana ar transportu,
utt.) kļuva milzīgi sarežģīta. Viņa mācījās pārvietoties ar kruķiem, bet
tad, kad krita un traumēja kāju vēlreiz, pieņēma draudzenes piedāvājumu
pārcelties padzīvot pāris mēnešus pie viņas uz laukiem. Lauki, izrādās,
ir meža mājas, kur vairāku kilometru rādiusā nav nekā. Nav pat mobilās
zonas!
Mana mamma praktiski pazuda kaut kur mežā... Tad, vienu dienu, viņa atbrauca mūs apciemot. Es uzreiz pamanīju, cik ļoti viņa izmainījās...tik dabiski smaidīga, pozitīva un atpūtusies! Mamma daudz stāstīja par meža terapiju :-) Kopš tā laika viņa dzīvo prom no pilsētas un ir īstā dabas mīlētāja, un vērotāja.
Būtībā, meža terapija ir dabas dziedinošais spēks par baltu velti. Un, lai tas darbotos uz cilvēka, nav svarīgs gadalaiks, vai laikapstākļi. Daba ir brīnišķīga saulē, vējā, miglā, lietū...gan rudenī, gan pavasarī, gan ziemā, gan vasarā... Lai pilnā mērā izbaudītu dabas burvību, man būtu viena praktiskā piezīme, ka svarīgs ir atbilstošs apģērbs. It īpaši, ja dabu grib baudīt kopā ar bērniem. Un, paliekošām vizuālām atmiņām, - fotoaparāts.
Mums visiem bija grūta nedēļa un sestdienas rītā jūtām, ka spēki ir izsīkuši... Bet, apkārt raibās pidžamās staigāja trīs mūsu jaunākie bērni. Es labprāt gribētu ieritināties segā pie TV un tā nogulēt visu dienu, bet tad atcerējos par jau daudzas reizes mūsu ģimenes izmantoto meža terapiju :-)
Salikām kastīti ar desmaizītēm un pielejām termosu ar siltu kakao. Mašīnas bagāžniekā sametām ragaviņas un sniega lāpstu. Un tad, kad beidzot uz aizmugurējā sēdekļa parādījās trīs mazas galviņas raibajās cepurītēs, vīrs ķerās pie sava Jeep stūres, un aizveda mūs uz mežu. Man līdzi kā vienmēr bija mans uzticīgais Sony.
Diena bija pelēcīga un sniegotās ainavās varēja saskatīt neaprakstāmi daudz, man tik ļoti mīļas, pelēkas krāsas toņu un nianšu...
Mežā atradām daudz vietējo zvēru pēdas. Izvizinājām bērnus ar ragavām. Fotografējām...un tad piestājām pie vienas skaistās eglītes, uz nelielu ziemas pikniku. Iekārām eglītē burkāniņus, lai pēc mūsu aiziešanas zvēriņiem prieks. Sasildījāmies ar kakao. Un pārsteigums no mammas bija no Ziemassvētkiem pāri palikušo brīnumsvecīšu un sveču dedzināšana.
Atbraucām mājās ļoti labā noskaņojumā, pārguruši un ar sarkaniem vaigiem!!!
Vediet arī savus mīļumus uz mežu! Priecāšos, ja padalīsieties ar mani savos iespaidos!
Vakarā, kad mazie aizies gulēt, es gan, uz pāris stundām, nodošos adīšanas priekam un noklausīšos kādu labu filmu!
Mana mamma praktiski pazuda kaut kur mežā... Tad, vienu dienu, viņa atbrauca mūs apciemot. Es uzreiz pamanīju, cik ļoti viņa izmainījās...tik dabiski smaidīga, pozitīva un atpūtusies! Mamma daudz stāstīja par meža terapiju :-) Kopš tā laika viņa dzīvo prom no pilsētas un ir īstā dabas mīlētāja, un vērotāja.
Būtībā, meža terapija ir dabas dziedinošais spēks par baltu velti. Un, lai tas darbotos uz cilvēka, nav svarīgs gadalaiks, vai laikapstākļi. Daba ir brīnišķīga saulē, vējā, miglā, lietū...gan rudenī, gan pavasarī, gan ziemā, gan vasarā... Lai pilnā mērā izbaudītu dabas burvību, man būtu viena praktiskā piezīme, ka svarīgs ir atbilstošs apģērbs. It īpaši, ja dabu grib baudīt kopā ar bērniem. Un, paliekošām vizuālām atmiņām, - fotoaparāts.
Mums visiem bija grūta nedēļa un sestdienas rītā jūtām, ka spēki ir izsīkuši... Bet, apkārt raibās pidžamās staigāja trīs mūsu jaunākie bērni. Es labprāt gribētu ieritināties segā pie TV un tā nogulēt visu dienu, bet tad atcerējos par jau daudzas reizes mūsu ģimenes izmantoto meža terapiju :-)
Salikām kastīti ar desmaizītēm un pielejām termosu ar siltu kakao. Mašīnas bagāžniekā sametām ragaviņas un sniega lāpstu. Un tad, kad beidzot uz aizmugurējā sēdekļa parādījās trīs mazas galviņas raibajās cepurītēs, vīrs ķerās pie sava Jeep stūres, un aizveda mūs uz mežu. Man līdzi kā vienmēr bija mans uzticīgais Sony.
Diena bija pelēcīga un sniegotās ainavās varēja saskatīt neaprakstāmi daudz, man tik ļoti mīļas, pelēkas krāsas toņu un nianšu...
Mežā atradām daudz vietējo zvēru pēdas. Izvizinājām bērnus ar ragavām. Fotografējām...un tad piestājām pie vienas skaistās eglītes, uz nelielu ziemas pikniku. Iekārām eglītē burkāniņus, lai pēc mūsu aiziešanas zvēriņiem prieks. Sasildījāmies ar kakao. Un pārsteigums no mammas bija no Ziemassvētkiem pāri palikušo brīnumsvecīšu un sveču dedzināšana.
 |
| Pa ceļam uz mežu... |
 |
| Pa ceļam uz mežu... |
Vediet arī savus mīļumus uz mežu! Priecāšos, ja padalīsieties ar mani savos iespaidos!
Vakarā, kad mazie aizies gulēt, es gan, uz pāris stundām, nodošos adīšanas priekam un noklausīšos kādu labu filmu!
Labu noskaņojumu jums un jūsu ģimenēm visu nākošo nedēļu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru