22.marts

Diena sākās kā parasta piektdiena.

Pamodos, uzvilku drēbes, uzliku meikapu...saģērbu bērnus un, caur bērnu dārzu, devos uz darbu.
Tajā rītā ar vīru daudz smējāmies un jokojam (mēs strādājam kopā vienā  slimnīcā un arī nodaļā), tāpat vien...
Tad abi gājām uz aptieku pakaļ grūtniecības testam.
Tests izrādījās pozitīvs.
Šoks!
Par bērnu (vēl vienu) daudz runājām, bet neplānojām to tagad!
Jau vakarā aizgājām pie gnekologa un ieguvām sava mazuļa pirmo bildīti! Pagaidām viņam, vai viņai ir tikai 5-6 nedēļas.
No vīra saņēmu brīnišķīgas baltās rozes un vakariņas restorānā.
Likās, ka galva ir pārpildīta ar jaunumiem. Tā tas arī bija, jo ne katru dienu tu uzzini, ka gaidi piekto bērniņu!
Jau nākošajā rītā man bija visi grūtniecības simptomi - miegainība, slikta dūša, pastiprināta aromātu uztvere, ka arī ikdienā man neraksturīga vēlme pēc saldumiem...

Uzsāku lietot folskābi un Elevit vitamīnus.

Pūpolsvētdienā, ar diviem jaunākiem bērniem aizbraucām uz Bernātiem, pastaigājāmies gar apledojušu jūru un pa piejūras mežu.

Uztaisi savam mazulim mantiņu!

Veikalos ir visā kā gana! Ir arī daudz patiesas ievērības cienīgu mantiņu, rotaļlietu. Es dievinu Domiņas koka lietiņas, vai Ildzes Lelles, bet tomēr, tas, ko uztaisīsi tu pati, noteikti būs kaut kas īpašāks par īpašu!

Mans mazais bērns šajās brīvdienās ir ticis pie jaunās mantas - mammas darinātā kuba!!!

Lai taptu šīs kubs, vajadzēja sešus 10 x 10 cm tamborētus četrstūrus, no mīkstās (bambusa šķiedras) kokvilnas.
Detaļas, jeb kuba sienas, nolīmēju no iekšpuses ar flizelīnu, lai topošā mantiņa labāk turētu formu.
Visas malas šuvu kopā ar šujmašīnu, no kreisās puses. Šuvēs iestrādāju krāsainas bumbiņas uz atlasa lencēm, sirsniņu uz kokvilnas pīnes, un vēl dažus intersantus elementus, pēc savas gaumes...
Kā ārste, varu teikt, ka sīkas detaļas attīsta bērnu pirkstu sīko motoriku, darbina un attīsta prātu. Tieši tāpēc, visās mani taisītās mantiņās tādu detaļu ir (un būs) daudz. Kuba krāsas ir visai dabiskas, maigas, mierīgas, ar nelielu ieskatu pavasarī...
Kuba pildījums - dabīgs vatelīns. Gribējās kubā iekšā ielikt grabuli, bet vatelīns noslāpē jebkādas skaņas. Tātad, iztikām bez...
Izmēri 10 x 10 x 10 cm.

Mammas secinājums: šī mīkstā mantiņa nepalika bez uzmanības! Kaut tā bija taisīta manai mazākai meitiņai, arī lielākie to labprāt ņurcīja, aptaustīja, meta un svieda...bez riska sev un apkārtējai videi (mājai).

VĒLU VEIKSMI UN PRIECĀŠOS, JA PADALĪSIES AR MANI AR SAVU REALIZĒTU IZDOMU!!!

Mazie pirtnieki

Anna (6) un Aksels (3), izrādās, ir kaislīgi pirtnieki......
Bildes izsaka visu !!!

Varu tik piebilst, ka puņķi un klepus, pēc pirts priekiem, pāri visām manām bažām, bērniem tomēr nepiemetās...

Ļaujiet saviem bērniem kaut ko vairāk! Uzticaties viņiem!

Meža terapija

Pirmoreiz par tādu meža terapiju ieminējās mana mamma. Pirms pāris gadiem viņa salauza kāju un, pēkšņi visa viņas ierastā pilsētas dzīve (kāpšana uz piekto stāvu, iepirkšanās, braukšana ar transportu, utt.) kļuva milzīgi sarežģīta. Viņa mācījās pārvietoties ar kruķiem, bet tad, kad krita un traumēja kāju vēlreiz, pieņēma draudzenes piedāvājumu pārcelties padzīvot pāris mēnešus pie viņas uz laukiem. Lauki, izrādās, ir meža mājas, kur vairāku kilometru rādiusā nav nekā. Nav pat mobilās zonas!
Mana mamma praktiski pazuda kaut kur mežā... Tad, vienu dienu, viņa atbrauca mūs apciemot. Es uzreiz pamanīju, cik ļoti viņa izmainījās...tik dabiski smaidīga, pozitīva un atpūtusies! Mamma daudz stāstīja par meža terapiju :-) Kopš tā laika viņa dzīvo prom no pilsētas un ir īstā dabas mīlētāja, un vērotāja.

Būtībā, meža terapija ir dabas dziedinošais spēks par baltu velti. Un, lai tas darbotos uz cilvēka, nav svarīgs gadalaiks, vai laikapstākļi. Daba ir brīnišķīga saulē, vējā, miglā, lietū...gan rudenī, gan pavasarī, gan ziemā, gan vasarā... Lai pilnā mērā izbaudītu dabas burvību, man būtu viena praktiskā piezīme, ka svarīgs ir atbilstošs apģērbs. It īpaši, ja dabu grib baudīt kopā ar bērniem. Un, paliekošām vizuālām atmiņām, - fotoaparāts.

Mums visiem bija grūta nedēļa un sestdienas rītā jūtām, ka spēki ir izsīkuši... Bet, apkārt raibās pidžamās staigāja trīs mūsu jaunākie bērni. Es labprāt gribētu ieritināties segā pie TV un tā nogulēt visu dienu, bet tad atcerējos par jau daudzas reizes mūsu ģimenes izmantoto meža terapiju :-)
Salikām kastīti ar desmaizītēm un pielejām termosu ar siltu kakao. Mašīnas bagāžniekā sametām ragaviņas un sniega lāpstu. Un tad, kad beidzot uz aizmugurējā sēdekļa parādījās trīs mazas galviņas raibajās cepurītēs, vīrs ķerās pie sava Jeep stūres, un aizveda mūs uz mežu. Man līdzi kā vienmēr bija mans uzticīgais Sony.

Diena bija pelēcīga un sniegotās ainavās varēja saskatīt neaprakstāmi daudz, man tik ļoti mīļas, pelēkas krāsas toņu un nianšu...  

Mežā atradām daudz vietējo zvēru pēdas. Izvizinājām bērnus ar ragavām. Fotografējām...un tad piestājām pie vienas skaistās eglītes, uz nelielu ziemas pikniku. Iekārām eglītē burkāniņus, lai pēc mūsu aiziešanas zvēriņiem prieks. Sasildījāmies ar kakao. Un pārsteigums no mammas bija no Ziemassvētkiem pāri palikušo brīnumsvecīšu un sveču dedzināšana.

Pa ceļam uz mežu...

Pa ceļam uz mežu...

Atbraucām mājās ļoti labā noskaņojumā, pārguruši un ar sarkaniem vaigiem!!!
Vediet arī savus mīļumus uz mežu! Priecāšos, ja padalīsieties ar mani savos iespaidos!

Vakarā, kad mazie aizies gulēt, es gan, uz pāris stundām, nodošos adīšanas priekam un noklausīšos kādu labu filmu!

Labu noskaņojumu jums un jūsu ģimenēm visu nākošo nedēļu!

"Ekstrēmā" vecāku būšana

Hmm...
Vīrs lasa žurnālu TIME. Es parasti ļoti reti tajā ieskatos. Mani nedaudz atbaida glancētie vāki,bet, tas ir iespaids pēc mūsu glancētās preses. TIME tomēr ir ar citādāku saturu, - patiesu, globālu skatienu uz dažādām dzīves un sabiedrības jomām... Es netīšām ieraudzīju vienu no anonsa virsrakstiem EXTREEM PARENTING un, burtiski "apēdu'' rakstu.
 
Dr.Wiliam Sears, amerikāņu pediatrs, ir slavens ar to, ka visu mūžu cenšas apgāzt modernās vecāku būšanas pamatus. Nu jau ilgus gadus sabiedrībā ir vērojama tendence, ka bērnu var nebarot ar krūti, jo tas ir apgrūtinoši, traucē dzimumdzīvi (mīlējoties no krūtīm tek pieniņš), un pat vizuāli bojā sievietes krūtis!... Bērnu pēc iespējas ātrāk (kā tik iemācījās staigāt) jālaiž uz bērnudārzu, jo mammai ir jāveido karjera un jāpelna nauda! Un vispār, mamma ir nogurusi, sastresojusies un viņai vajag pabūt bez bērna!
Dr.Sears, savukārt, saka, ka bērna laišana pasaulē ir nopietna upurēšanos uz sava, nevis uz bērna rēķina. Bērnam nav svarīga mammas karjera, toties svarīga ir ilgstoša krūtsbarošana, kopā būšana (visu laiku kopā izmantojot slingus, banānsomas, ķengursomas, utt...), kopā gulēšana (šūpulī, Mozus grozā pie vecāku gultas, vai arī vecāku gultā), un nemitīga reakcija uz bērna raudāšanu.
Visvairāk mani ieinteresēja tieši pēdējais, jeb bērna raudāšana! Man, piecu bērnu mammai ir labi zinams, ka bērnam var ļaut arī paraudāt! Kaut vai, kaut kur zemapziņā, kļūstot vecākai, es jūtu, ka tas nav labi. Konkrēts piemērs bija vakar: mans trīsgadnieks pirms iemigšanas dikti raudāja, gulēdams savā gultiņā, galīgi pārguris. Es zinu, ka varētu nereaģēt uz to raudāšanu un pēc 10 minūtēm viņš tik un tā aizmigtu. Nē! Mans bērns neaizmigs asarās! Tas ir garām! Un, ticiet man, arī es, pārgurusi, nācu viņu samīļot, ielīdu viņa gultiņā, atvēru grāmatu par vilkiem, un pat nelasīju, bet ar dēla rociņu glaudīju uzzīmētus mazus un pūkainus vilcēnus un stāstīju cik ļoti es viņu mīlu... Es mīlu savu bērnu un gribu lai viņš to zin! Kāds vispārīgi ir mans mērķis? Arī tajā brīdī, mans mērķis nav tikai dabūt bērnu gulēt, bet gan izaudzināt viņu par krietnu, veselu vīru. Mīlošu un gādīgu vīru savai sievai, tēvu saviem bērniem. Un, lūk, spēcīga raudāšana var bojāt bērna smadzenes un izraisīt psihiskas saslimšanas. Pētījumi secina, ka raudulīgi bērni biežāk cieš no uzmanības deficīta, hiperaktivitātes. Ir vērts aizdomāties! Vai nē?
Intersanti fakti: Dr.Sears sākotnēji studējis katoļu seminārijā, lai kļūtu par mācītāju. Tomēr, vēlme pēc savas ģimenes lika viņam atteikties no mācītāja amata. Viņš turpināja studēt medicīnu. Apprecējās ar medmāsu vārdā Martha. Dzīves laikā abi tika pie astoņiem bērniem. Bērnu vidū ir dēls ar Dauna sindromu un adoptēta meita. Trīs no bioloģiskiem bērniem dzima slimnīcā, bet četri mājdzemdībās. Trīs viņu dēli arī ir ārsti.

1992.gadā pirmoreiz publicēta Dr.Sears grāmata The Baby Book;
1997.gadā iznāca The Baby Book evaņģēliskā versija The Complete Book of Christian Parenting & Child Care.
Patreiz, Dr.Sears ir 72 un viņam ir sava mājas lapa www.AskDrSears.com 
Noskaties video www.time.com/searsvideo

Būšu priecīgadzirdēt jūsu viedokļus par šo mūžīgu un bezgala intersantu tēmu! 
Jauku dienu!